Sasmakas ebreju kopiena laika griežos no 19.gs. sākuma līdz 1941 .gada jūnijam

Autors: Zane Saleniece, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju studiju nodaļa, 2001


Ievads

Lekciju kursā "Ebreju vēsture Latvijā", rakstisko darbu izvēlējos rakstīt par savas mazpilsētas - Valdemārpils ebreju vēsturi un dzīvi. Tuvāk apskatīt izvēlējos laika posmu no 19.gs.sākuma līdz 1941.gada jūnijam.

Par dažādām norisēm mūsu tautas vēsturē pastāv atšķirīgi, pat pilnīgi pretēji vērtējumi. Kļūdainie no tiem nereti pārtop mītos, kas nostiprinās lielākā vai mazākā tautas daļā un ir ļoti dzīvīgi, ja kļūst par izdevīgiem.

Šķiet, ka daži mīti, sajaukti ar patiesību, pilnā mērā skar arī brīžam sarežģītās latviešu savstarpējās attiecības ar ebrejiem. Tās laika gaitā mainījušās, te uzvirmojot antisemītismam, te atkal tam noplokot.

Dažādi politiskie un sociālie sabiedriskie grupējumi šo izmaiņu cēloņus, to sakarības vērtē ļoti atšķirīgi, bet tas savukārt noved pie krasi atšķirīgas attieksmes un attiecību veidošanās.

Liela nozīme manas dzimtās pilsētas attīstībā bijusi ebreju kopienai. Ebreji pazīstami ne tikai kā veikli tirgotāji, bet arī labi ārsti, amatnieki. Pateicoties ebrejiem, pilsētā tika veikts akas dziļurbums, uzbūvētas daudzas dzīvojamās ēkas un veikali. No bērnības mani ir interesējis ebreju dzīvesveids un darbība Valdemārpilī. Esmu uzklausījusi daudzu vecākā gadagājuma cilvēku stāstījumus un atbildes uz saviem jautājumiem meklējusi arī vēstures avotos.

Darbā izmantoju Ērika Prokopoviča novadpētniecības materiālu privātkolekciju - viena daļa no tās attiecas tieši uz Valdemārpils ebreju kopienu.

Lai izprastu ebreju nozīmi un lomu Sasmakas miestā, jāapskata ebreju saimnieciskā dzīve, viņu nodarbošanās.

Līdz ar 18.un 19.gs.miju Kurzemē notika būtiskas pārmaiņas, kas skāra arī ebreju kopienas bijušās bīskapijas teritorijas, to skaitā arī Sasmakas miestu. Tātad Kurzemes hercogiste 1795.gadā un kādreizējā Kurzemes bīskapija, kas nu jau bija kļuvusi par autonomu muižnieku republiku 1819.gadā tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā un apvienotas Kurzemes guberņā.

1799.gada likums beidzot piešķīra ebrejiem brīvas pilsoņu tiesības visā Kurzemes teritorijā. Ar šo likumu tika atcelti pārvietošanās, apmešanās uz patstāvīgu dzīvi un nodarbošanās ierobežojumi. Tomēr tie tika saglabāti pret tiem ebrejiem, kuri ieceļoja Kurzemē pēc 1799.gada likuma pieņemšanas un tādu nebija mazums - aptuveni desmit tūkstoši cilvēku.

1834.gadā Sasmaka ir teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā palielinājusies un tai tiek piešķirtas miesta tiesības.

Ebreji pirmie saprata, cik liela loma ir izglītībai un profesijas iegūšanai. Līdz 1844.gadam Krišjānis Valdemārs Sasmakā kā privātskolotājs māca ebreju zēnus par trijām kapeikām stundā. Šī darba apjomu var aptuveni nojaust, ja zinām, ka K.Valdemārs 1843.gadā nopelnīja 25 rubļus, bet 1844.gadā jau 35 rubļus. Vēlāk Valdemāra māsa Marija mācīja ebreju meitenes.

Pēc 1863.gada turpinās miesta iedzīvotāju skaitlisks pieaugums, bet ebreju īpatsvars krītas un 1881.gadā sastāda vairs tikai 67,5% no iedzīvotāju kopskaita (1197 cilvēki ir bijis ebreju maksimālais skaits Sasmakā).

Ebreju īpatsvara samazināšanās izskaidrojama ar to, ka no 1863.gada daļēji tiek atcelti laucinieku kustību ierobežojumi un līdz ar to palielinās latviešu pārcelšanās uz miestiem un pilsētiņām.

1844.gadā Sasmakā ir 10 - 15 veikali un viens krogs. Krogs pieminēts arī U. fon Šlipenbaha 1807.gadā publicētajā ceļojumu aprakstā. Tajā teikts, ka krodzinieks uz sava kroga loga aizvirām ar dzeltenām, zilām un sarkanām krāsām uztriepa dažādas svītras un figūras, kurās, labi ieskatoties, varēts atpazīt pudeles, glāzes un baltmaizi.

19.gs. vidū ebreji kalpo abās sinagogās - vasaras lielajā, divstāvīgajā vai ziemas vienstāvīgajā, apkurināmajā. Šīs ēkas ir vienkāršas lauku tipa kulta celtnes, kuras saglabājušās ar nelieliem fasādes un telpu plānojuma pārbūvēm.

Pastāv jautājums, kad celtas sinagogas? Pēc mēra epidēmijas milzīgā posta, kas vēl nav pārvarēts 19.gs. sākumā, dažiem miestā ienākušajiem ebrejiem tik dārgas un darbietilpīgas celtnes būve vienkārši nebija iespējama. Tātad šī sinagoga celta vēl pirms 1710.gada mēra epidēmijas. Tas ir pierādījums tam, ka Sasmakas miesta 17. un 18.gs. mijā ir dzīvojis lielāks skaits ebreju un pie tam tik liels un turīgs, ka varējis sev uzcelt sinagogu.

1570.gada pirmais Kurzemes hercogs Gotards Ketlers izdeva muižnieku privilēģiju, kas patiesībā bija hercogistes pamatlikums. Šis likums lēņu muižas padarīja par to apsaimniekotāju privātīpašumu. Tas izskaidro to, ka 16.gs. beigās Kurzemes bīskapijas teritorijā daudzi ebreji jau bija ieguvuši nekustamos īpašumus. Ir pamats uzskatīt, ka Sasmaka, kas atradās uz muižas zemes, nebija izņēmums.

No 1970.gada līdz 1875.gadam ebreju zēni kopā ar latviešiem mācījās privātā Lindenberga zēnu skolā. Tad piecus gadus Sasmakas miestā neviena skola nedarbojās. 1880.gadā tika atvērta O. Mīthela kristīgā zēnu internātskola, kurā ebreju bērnus neuzņēma. 1881.gadā darbu sāk J. Pinskera privātā ebreju internātskola, kas drīz kļūst par valdības uzturētu skolu (Hebraische Kronsschule), kuru vada rabīns Z.Dubickis, skolotāji Dvorkovics, Efraimsons, Lāzers. Ap 1901.gadu šī skola kļūst privāta. Tā beidza pastāvēt ap 1904.gadu.

1870 - tajos gados Sasmakas miesta ebreju kopiena sasniedza savu maksimumu, tad sākās kritums - laikā no 1881.līdz 1897.gadam ebreju skaits samazinājās aptuveni uz pusi (līdz 600 cilvēkiem). Tas izskaidrojams ar masveida izceļošanu.

Roberts Jansons savā autobiogrāfijā, kas publicēta Skrīnī, uzskaitījis ebreju veikalu vai arī pašu ebreju īpašnieku iesaukas Sasmakā 20.gs.pašā sākumā: "Vecajiem žīdu tirgotājiem katram bija savi firmu nosaukumi: Stārķis, Lozeris, Šņāks, Platacis, Sinkus, Kuģītis un Kurpnieks Elefants".

Vēl R. Jansons atminas, ka ap 19.gs.un 20.gs.miju dzirnavām lielākais ienākums nāca no diviem Sasmakas lieltirgotājiem - Šaja Tāla un Verbelova, kuri iepirka labību un nodeva to malšanai.

1905. - 1907. gadā revolucionārajā kustībā kopā ar latviešiem piedalījās arī mazturīgie ebreji, tomēr par lielākām viņu aktivitātēm ziņu nav.

Kad Pirmā pasaules kara laikā krievu - vācu fronte tuvojās Kurzemei, 1915.gada maijā ar militārās pārvaldes pavēli Kurzemes un Zemgales ebreji tika 48 stundu laikā izraidīti kā neuzticami uz dziļu aizmuguri (Poltavas, Jekaterinburgas, Vladimiras un Voroņežas guberņām).

Ebreji līdzi paņemt varēja tikai tik daudz, cik spēja panest, jo pajūgi bija retajam. Pamestā manta kļuva par vietējo iedzīvotāju laupījumu. Sasmakas ebreju kopiena vairs nepastāvēja.

2/3 no 1914.gadā Sasmakā dzīvojošajiem ebrejiem drīz pēc kara darbības izbeigšanās atgriezās savā dzimtajā vietā. 1926.gadā, godinot K. Valdemāra piemiņu, Sasmaka tiek pārdēvēta par Valdemārpili. Tā ir tipiska Latvijas provinces mazpilsētiņa un tāda paliek līdz 1970 - to otrajai pusei, kad atsākās tās attīstība.

1935.gadā pilsētiņā atvērti 30 veikali, puse no tiem pieder ebrejiem, starp tiem lielākie - Verbelova rūpniecības preču veikals, Blumberga, Šrādera, Kopenhāgera tekstīliju veikali, Verbelova, Šmēmaņa, Glikmaņa, Veinberga pārtikas veikali, Zāras Tālas drogu veikals.

Tomēr ebreji bijuši ne tikai veiksmīgi tirgotāji, bet arī prasmīgi dažādu amatu meistari. Vēl 1980-tajos gados valdemārpilnieki atceras ar labu vārdu Šrādera un Cindeļa skārdniekus, Buhbindera un Berga stikla griezējus, Giržovica, Jēkabsona un Jākobsona kurpnieku darbnīcas. Trīs no piecām Valdemārpils frizētavām piederēja ebrejiem.

Kādreiz agrāk uz Brazīliju emigrējošais Sasmakas ebrejs Krāmers, kļuvis bagāts, neaizmirsa savu jaunības pilsētiņu. 1920-to gadu otrajā pusē un 1930-to gadu vidū viņš finansēja dziļurbuma akas (170m) izbūvi kā dāvanu visiem Valdemārpils iedzīvotājiem, bet ebreju kopienai uzcēla lielu koka divstāvu daudzdzīvokļu māju, kas patlaban atrodas avārijas stāvoklī un nav vairs apdzīvojama. Krāmers bez tam finansēja 2m augsta vienlaidus betona žoga būvi ap 11867 kvadrātmetru lielo ebreju kapsētu Dzirnavkalna austrumu nogāzē.

Domājams, ka šo ebreju kapu veidošanās sākums sakrīt ar viņu apmešanās sākumu Sasmakā 2, jo nav nekādas informācijas, ne arī pazīmju, kas norādītu uz vēl kādu citu kapsētas vietu.

Krāmera dāvinātajā dziļurbuma akā pilsētiņas centrālajā laukumā bijis vislabākais ūdens Valdemārpilī. Ar to pat lepojušies. Par to var spriest kaut vai pēc fotogrāfijas, kas publicēta laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 1936.gada 4.augustā nr.173 - pie dziļurbumu akas pilsētas galva K. Birnis cienā valsts prezidentu K. Ulmani ar garšīgo ūdeni.

Ebreju dalība veselības aizsardzībā aizsākās tikai ar 20.gs.sākumu. Tā Sasmakā 1856.gadā dibinājās aptieka, kas piederēja vāciešiem, pirmo ebreju par mācekli pieņēma tikai 1905.gadā (Ābramu Laizeru Tālu). Turpmāk šajā aptiekā strādājuši daudzi ebreji, to skaitā, Izaks Špungins, Elke Vainere, Frīda Kogans-Kāne u.c.

Laikā no 1921. gada līdz 1927.gadam un no 1931.līdz 1937.gadam pilsētiņā praktizēja ārsts Izraels Vulfs Fains, kurš profesiju bija apguvis studēdams Viļņā, Leipcigā un Tērbatā. 1939.gadā Valdemārpils ārstu Kazmeru iesauc kara dienestā un pilsētas valde izsludina konkursu uz viņa vietu. Piesakās divi ārsti - Fains un Ečins. Kaut arī pilsētiņas iedzīvotāji labi pazina Fainu un viņš bija iecienīts kā gudrs ārsts, pilsētas valde viņam un otram pretendentam atteica, jo abi bija ebreji. Pilsētas iedzīvotāji palika bez ārsta vairāk kā pusgadu. 1940.gada decembrī Dr. I.V. Fainu apstiprināja par Talsu apriņķa veselības aizsardzības nodaļas vadītāju. Viņam kā vienam no pirmajiem Latvijas ārstiem 1947.gadā piešķīra Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukumu.

Valdemārpils ebreju kopienā sadzīvoja turības ziņā visai atšķirīgi cilvēki - tur bija nedaudzi ļoti bagāti, daudzi turīgi un pavisam trūcīgi.

Padomju varas nodibināšanās 1940.gadā pilsētā norisinās bez ārējiem incidentiem. Talsu apriņķa pagaidu izpildkomiteja 30.novembrī ieceļ Valdemārpils pilsētas pagaidu izpildkomiteju. Tās darbinieku sastāvā nav neviena ebreja.

1941.gada janvārī nolēma apvienot Valdemārpils un Ārlavas pilsētu bibliotēkas. Abas pašvaldības par bibliotekāru izraudzīja ebreju Aronu Rozenbergu. Talsu apriņķa pagaidu izpildkomiteja paziņoja, ka izvēlētais kandidāts bibliotekāra amatam nav piemērots un uzdeva izmeklēt citu, iespējams, ka atraidījums bija saistīts ar A.Rozeberga tautību.

Valdemārpils pagaidu izpildkomitejas 1940.gada 31.decembra sēdē tika lemts par atļaujām privāti tirgoties. Atļauju izpirkt patentes 1941.gadam piešķīra astoņiem veikalniekiem, no tiem seši bija ebreji - H. Verbelovs, A. Levensons, H. Blumbergs, J. Bencelis, J. Šrāders un A. Kāns. Ar gaļu atļāva tirgoties A. Šmeimanim, bet nedeva atļauju J. Edelšteinam.

1941.gada 1.novembrī tika izdarīta nekustamo īpašumu nacionalizācija. No 33 nacionalizētajiem namīpašumiem, ebrejiem bija piederējuši 11, tas ir trešā daļa, bet viņu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū sastādīja tikai 14%. Daļa nacionalizēto namu īpašnieku turpināja uzturēt kārtībā savus bijušos īpašumus, strādājot par sētniekiem.

Tātad tikai ar 1799.gadu ebrejiem tika piešķirtas reālas pilsoņu tiesības visā Kurzemes teritorijā. 1837.gadā Sasmakā darbojas septiņas ebreju privātskoliņas. Ebreji turpina veidot savus veikalus, pirkt un pārdot dažādus nekustamos īpašumus. Laikā starp 1881. un 1897.gadu notika ebreju masveida izceļošana uz ārzemēm un lielākām Latvijas pilsētām. Pirmā pasaules kara laikā, ebreji zaudēja visu savu mantu un iedzīvi, jo tika izraidīti kā neuzticami. Pēc kara 2/3 ebreju atgriezās Sasmakā. 1935. gadā attīstās ebreju saimniekošana, plaukst arī tirgošanās un citu amatu darbība. Sākas ebreju darbošanās veselības aizsardzības jomā, lai gan pret to cenšas iebilst.

Padomju varas gadā (1940. - 1941.) ebrejus represijas skāra smagāk nekā latviešus.


Izmantotā literatūra

1.   A.Švābe "Latvijas vēsture" 1.daļa.

2.   B.Alkšņa Valdemārpils ev.lut. baznīcas pirmsprojekta vēsturiskās izpētes materiāli.

3.   K. Skujenieks Latvija - zeme un iedzīvotāji. R. A.Gulbja apgādniecība, 1927. gads.

4.   A. Birkerts "Krišjānis Valdemārs un viņa centieni", R.A.Raņķa tirgotavas apgādībā, 1925.

5.   Laikraksts "Talsu Apriņķa Ziņotājs".

6.   Laikraksts "Talsu Vēstis".

7.   Skrīnis Lībagu pagasta mēnešraksts.  Izd. Lībagu pagasta Dižstendes bibliotēka, 1996.gads.

8.   Ē. Prokopoviča novadpētniecības materiālu privātkolekcija.


Redaktora piezīmes

* Mūsdienu Valdemārpils. 1926.gadā Sasmaka (Sassmacken) tiek pārdēvēta par Valdemārpili par godu K. Valdemāra piemiņai.  

2 Pirmie ebreji sāk apmesties Sasmakā 17.gs., kamēr Sasmakas ebreju kapsēta izveidota 18.gs. otrajā pusē. Sīkāk skat. Mellers, M. „Ebreju kapsētas Latvijā”. Šamir, Rīga, 2006. 111.lpp.