Ebreji un latvieši neatkarīgās Latvijas izcīnīšanas laikā: 1918. — 1920.

Autors: Prof.Aivars Stranga, LU Jūdaikas studiju centrs

Divu impēriju - Ķeizara Vācijas un Cara Krievijas - sabrukums bija galvenais, izšķirošais priekšnoteikums neatkarīgās Latvijas izveidei; citādā veidā Latvija - un ne tikai Latvija, bet pat daudz lielākas valstis - nemaz nevarēja rasties - maza tauta, pie tam, tāda, kurā nebija masu kustības par labu neatkarībai - nevarēja sagraut impērijas (pat lielās Polijas atdzimšana notika pateicoties ārējiem faktoriem). Taču izšķirošo priekšnoteikumu par politisku realitāti padarīja tika ievērojamo personību - Ulmaņa, galvenokārt - enerģija, griba, liktenīga izšķiršanās. Drudžainajā nedēļā pirms 1918.gada 18.novembra galvenais virzošais spēks bija Ulmaņa stingrais un izlēmīgais raksturs un sociāldemokrātu - mazinieku gatavība sniegt atbalstu viņam. Vēsturiskajā, nervozajā un uzbudinātajā 17.novembrī - dažādu tikšanos, sarunu, konsultāciju pārpilnajā dienā - pašas svarīgākās bija četru politiķu - neatkarīgās Latvijas patieso dibinātāju - Kārļa Ulmaņa, Miķeļa Valtera un divu sociāldemokrātu - mazinieku vadītāju, Friča Mendera un Paula Kalniņa - ilgās sarunas. Pirmais jautājums - kurš būs pirmās neatkarīgās Latvijas valdības vadītājs - tika atrisināts ātri: sociāldemokrāti skaidri apzinājās, ka tam jābūt enerģiskajam un tobrīd neapšaubāmi demokrātiskajam Ulmanim, kurš, sociāldemokrātiem par patiku, bija labi sadarbojies, 1917.gadā, pēc marta revolūcijas, ar Vidzemes guberņas komisāru, sociāldemokrātu dr. A. Priedkalnu kā viņa vietnieks un kurš bija vērsies pret sociāldemokrātiem galīgi nepieņemamo labējo spārnu zemnieku vidū, t.s. zemturiem, ar reakcionāro Andrievu Niedru priekšgalā. Otrais jautājums, kurš sarunas vilcināja, bija sekojošs: Ulmanis vēlējās - iekšpolitisku un ārpolitisku mērķu labā - piesaistīt sociāldemokrātus pagaidu valdībai; sociāldemokrāti tajā nevēlējās nākt savu teorētisko konstrukciju iespaidoti: dzimst pilsoniskā Latvija un sociāldemokrātiem "..kā strādniecības pārstāvjiem, organizētājiem un audzinātājiem, sākumā galveno svaru jāliek uz saviem tīri šķiriskiem uzdevumiem un jāturas vairāk opozīcijā pilsoniskajai politikai.. "1. Lai arī otrajā jautājumā Ulmanis nepanāca savu, sociāldemokrātu un Ulmaņa vienošanās 17.novembrī bija izšķirošais notikums, kurš pavēra ceļu neatkarīgās Latvijas pasludināšanai nākamajā dienā un Kārļa Ulmaņa, nu jau kā pirmās pagaidu valdības vadītāja, cēlajiem vārdiem: "Visi pilsoņi, bez tautību atšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības."

Minoritāšu atsaucība, tobrīd, uz "Latvijas tautas" lozungu bija minimāla, bet diez vai minimālāka kā pašu latviešu atsaucība uz visu to, kas tika pasludināts 18.novembrī. "Latvijas tauta" pastāvēja tikai kā deklaratīva frāze, bet pat reāli pastāvošās latviešu tautas vairākums klausījās nevis Ulmani, bet lūkojās uz austrumiem, gaidot Stučku: "pašas latviešu tautas plašākās masas pēc 1918.gada 18.novembra vēl īsti neticēja Latvijas valstij..", rakstīja Menders2. Daži minoritāšu pārstāvji tomēr pievienojās Tautas Padomei jau tās otrās sēdes laikā, 2.decembrī: tie bija pieci vācbaltieši, ieskaitot E. Rozenbergu un V. Šneineru, kuri savu lojalitāti neatkarīgai Latvijai apliecinās arī tās jaunajā diplomātiskajā dienestā, un trīs ebreji, visi no kreisā spārna - divi no senā sociāldemokrātu sabiedrotā, no "Bunda" (Abo Šērmans un Arons Papirmeistars), viens no mazās Ebreju strādnieku partijas (Samuels Henkins); tieši ebreju sociāldemokrāti, dažas dienas vēlāk, ierosināja izskatīt jautājumu par visu minoritāšu "nacionāli personālu autonomiju"3. Skaidrs, ka viņi paši īsti nesaprata, ko tāda autonomija nozīmētu un vēl vairāk skaidrs, ka viņi pārstāvēja ebreju absolūtu mazākumu, gan tāpēc, ka citas ebreju partijas vēl tikai sāka veidoties (piemēram, Ebreju Tautas partija, kura bija gandrīz izveidojusies uz 1918.gada decembra sākumu, lai arī to, tāpat daudzas ne tikai minoritāšu, bet arī latviešu politiskās grupas, par partijām varēja saukt ļoti nosacīti), gan tāpēc, ka daudzi ebreji - Latvijas neaprakstāmi sarežģītas situācijas iespaidoti - vēl vēlējās nogaidīt, vēl jo vairāk arī tāpēc, ka Stučkas komunistiskais režīms, kurš bez jebkādas pretestības 1919.gada sākumā sagrāba gandrīz visu Latviju, nevērsās ar īpašu naidu tieši pret ebrejiem, pretstatā Stučkas patoloģiskajam naidam pret vācbaltiešiem (ebreju pilsoniskās aprindas cieta no Stučkas "kara komunisma", daži ebreju uzņēmēji pat tika nošauti4, taču komunistiskajam režīmam nepiemita vispārējs antisemītisms; "Bunds" pat darbojās gandrīz pilnīgi brīvi).

Līdz pašām 1919.gada beigām - laikā, kad Lietuvā un Igaunijā minoritāšu autonomijas jautājums jau bija politiskās dzīves aktuāla sastāvdaļa - minoritāšu autonomija nebija un nevarēja būt Latvijas politiskās dzīves uzmanības centrā, divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, Latvijā bija ļoti sarežģīts un juceklisks politiskās varas jautājums, juceklības kulmināciju sasniedzot 1919.gada maijā un jūnijā, kad vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības un "valdības" - Ulmaņa, Niedras, Stučkas. Otrkārt, pašas minoritātes, visdažādāko iemeslu dēļ, neuzskatīja autonomijas jautājumu par ļoti aktuālu. Pat vācbaltieši (kuri bija sociāli un politiski visvienveidīgākie visu citu minoritāšu vidū), vai, vismaz, viņu ļoti liela daļa, nodarbināja sevi nevis ar autonomiju vēl nepastāvošas neatkarīgās Latvijas sastāvā, bet ar savu privilēģiju nosargāšanu un, pat, ar cīņu pret pašu neatkarīgo Latviju kā tādu (tiesa, vācbaltu skolotāju apvienība jau 1918.gada beigās izvirzīja jautājumu par vācu skolu autonomiju, taču šis jautājums bija pavisam marģināls tā brīža dramatiskajos konfliktos par varu Latvijā). Ja cīņā pret Stučkas tirāniju vācbaltiešu karotāji bija patiesi cīnītāji un pat varoņi, tad cīņā pret dzimstošo Latvijas neatkarību un demokrātiju, nemaz nerunājot par civiliedzīvotāju baismo slaktiņu pēc komunistu padzīšanas no Rīgas 1919.gada maijā, viņi pārvērtās par bandītiem un slepkavām. Iespējams, ka pirmo reizi ideja par minoritāšu autonomiju neatkarīgajā Latvija - par to pašu vācbaltiešu autonomiju - dzima kādā reālistiskākā galvā Berlīnē, ne Latvijā: 1919.gada martā barons Vilhelms Firkss saņēma no Berlīnes ļoti detalizētu - 22.paragrāfi - vācu kulturālās autonomijas projektu5, kurš paredzēja aptuveni tik plašu autonomiju, kādu divdesmito gadu vidū saņēma minoritātes Igaunijā. Vācbaltieši Latvijā - vismaz tie, kuriem piederēja reāla teikšana un militārais spēks — tolaik, kad pienāca projekts no Berlīnes, tomēr plānoja puču pret Ulmaņa pagaidu valdību, nevis sarunas ar to par autonomiju; konservatīvā pragmatiķa Firksa laiks vēl nebija pienācis.

Ebreji nekādus pučus neplānoja, taču par autonomiju arī vēl domāja tikai daži. Tas, ar ko ebreji sastapās jau 1919.gada vasarā, teritorijā, kuru sāka pakāpeniski kontrolēt Ulmaņa pagaidu valdība, bija pirmie antisemītisma recidīvi; 7.jūlijā Parīzes miera konferenci sasniedza ASV misijas Baltijā vadītāja pulkvežleitnanta V. Grīna ziņojums, kurā bija atzīmēts antisemītisma pieaugums Lietuvā un Latvijā6. Varētu pieņemt, ka Grīns, kurš pārstāvēja pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm visnelabvēlīgāko valsti - ASV - bija neobjektīvs, taču ir jāatzīmē, ka lai arī 1919.gada vasarā vēl nebija pamata runāt par nopietnu antisemītisma pieaugumu, pārestības pret ebrejiem patiešām jau bija notikušas. 1919.gada 23.jūlijā Ulmaņa pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters rakstīja apsardzības ministram ģenerālim D. Sīmonsonam: "Iekšlietu Ministrijā pēdējā laikā ienāk ziņas, ka Latvijas kareivji izturas ļaunprātīgi pret ebrejiem, kā frontes joslā, tā arī aizmugurē, kādēļ lūdzu dot attiecīgu rīkojumu komandējošam personālam, lai turpmāk novērstu tamlīdzīgu kareivju izturēšanos, kura var izsaukt nevēlamas parādības."7 Ļaunprātība, galvenokārt, īstenojās laupīšanas aktos, taču smagākie noziegumi izpalika: neviens ebrejs netika nogalināts, neviena ebreju sieviete netika izvarota (1919.gada rudenī, Bermontiādes laikā, diemžēl, daži Latvijas armijas kareivji izvaroja vācbaltu sievietes, par ko vēlāk tika tiesāti kara tiesā). Līdz 1920.gada janvārim, Latgales atbrīvošanai, jaunu incidentu nebija. Jāatzīmē, ka 1919.gada vasaras antisemītisko incidentu cēlonis varēja būt jebkas cits, izņemot priekšstatus, ka ebreji būtu sadarbojušies ar Stučkas komunistisko terora režīmu; šādi priekšstati tobrīd nekādi nevarēja izveidoties, jo ne tikai Stučkas valdībā nebija neviena ebreja; neviens ebrejs viņa režīmā, īpaši - Kurzemē, Vidzemē un Rīgā, neieņēma pat otršķirīgus amatus.

1919.gada 13.jūlijā tika nodibināta otrā Ulmaņa vadītā pagaidu valdība, kura jau ietvēra sevī trīs minoritāšu pārstāvjus - divus vācbaltiešus un vienu ebreju, ievērojamo juristu un sabiedrisko darbinieku Paulu Mincu kā valsts kontrolieri. Minoritāšu pārstāvju iekļaušanai valdībā tomēr nebija sakara ar apzinīgu Ulmaņa politiku minoritāšu jomā, kuras vēl nebija un nevarēja būt, vēl mazāk - ar minoritāšu autonomijas gatavošanu, kura joprojām nebija dienas kārtībā. Viņi tika iekļauti Antantes valstu spiediena rezultātā, īstenojot solījumus, kurus Ulmanis bija devis to diplomātiem un militārpersonām Liepājā. Taču tieši jūlijā Tautas Padome pirmo reizi sāka nopietnāk apspriest jautājumu par minoritāšu tiesībām, galvenokārt - valodas tiesībām, saņemot no ebreju pārstāvjiem prasības piešķirt ebreju valodai Latgalē, apdzīvotās vietās, kur ebreju daudzums pārsniedza 20 %, de facto valsts valodas statusu; skaidrs, ka šāda prasība bija pārmērīga nacionālā Latvijas valstī. Vienlaikus jāatzīmē, ka 1919.gada otrajā pusē, īpaši Bermontiādes dienās, sāka pieaugt ebreju atbalsts Ulmaņa valdībai, iespējams, vēl ne tik daudz kā stingra un plaši izplatīta lojalitāte neatkarīgai Latvijai, cik Bermonta klajā antisemītisma un melnsimtnieciskuma dēļ; aptuveni 1000 ebreju jau cīnījās Latvijas armijas rindās, bet Latgalē Stučkas fanātiski īstenotais bada un terora komunisms lika vairākiem desmitiem ebreju stāties bruņoto antikomunistisko partizāņu rindās. Pašās gada beigās, 8.decembrī, Tautas Padome pieņēma likumu par mazākumu tautību skolu iekārtu, nodrošinot minoritātēm tiesības veidot savu skolu pārvaldi, kuru vadīja minoritāti pārstāvošs ierēdnis, kas tika iecelts pēc konsultācijām ar minoritāšu deputātiem Latvijas parlamentā; skolu pārvaldei bija padomdevējtiesības Ministru kabineta sēdēs. Lēmuma galvenā nozīme bija tā, ka minoritātes tika nodrošinātas pret iespēju, ka demokrātijas apstākļos - vairākuma varas apstākļos - vairākums (pamattautība - latvieši) pieņemtu lēmumus, kuri ierobežotu minoritāšu tiesības izglītības un kultūras jautājumos. Nav šaubu, ka šis lēmums veicināja pakāpenisku minoritāšu lojalitātes Latvijai pieaugumu, tāpat kā tas ievadīja, nedaudz vēlāk - vācbaltu un ebreju minoritātēs visvairāk - aktivitātes par labu pilnas kulturāli-nacionālas autonomijas panākšanai, kuru iegūt neizdosies nevienai minoritātei, taču no šīs neveiksmes necietīs nevienas minoritātes, arī ebreju, tiesības. Ebrejiem, iespējams, pat bija labāk, ka pilna autonomija netika iegūta (skat. turpmāk).

1920. gads sākās ar Latvijas un Polijas armiju kopēju uzbrukumu Latgalē, lai atbrīvotu to no krievu okupācijas; 3.janvārī komunisti tika padzīti no Daugavpils. Žurnālisti, kuri ieradās no Rīgas atbrīvotajā pilsētā, bija šokēti: lielā, plaukstošā pilsēta - kāda Daugavpils bija pirms pasaules kara, kurā burtiski mutuļoja ebreju sabiedriskā un kultūras dzīve, kura bija sajūsmināti sveikusi lielo Šolomu-Aleihemu 1914. gadā - tagad, pēc kara un lielinieku valdīšanas, bija līdzīga tuksnesim. "Viss pelēks, netīrs, tukšs.."8 Pilsētā trūka pārtikas, cirkulēja dažāda nauda un plauka mežonīga spekulācija. Līdz 15.janvārim pilsēta faktiski bija poļu pilnīgā okupācijā: visa vara bija tikai poļu garnizona vadības rokās. Lai arī ebreju grautiņi - vārda īstā izpratnē - nenotika, taču poļu karaspēks izlaupīja daudzus ebreju veikalus. Ebreji sūdzējās Tautas Padomei Rīgā, kura nosūtīja uz Daugavpili trīs savus locekļus - L. Fišmani no Ebreju nacionāldemokrātiskās partijas, sociāldemokrātu E. Skubiķi un Edmundu Freivaldu no Latviešu Zemnieku Savienības. Viņu vizītes rezultātā pilsētā, ar l5.janvāri, parādījās arī latviešu patruļas, bet poļu garnizona priekšniecība solīja pārtraukt ebreju laupīšanas9. Solījums netika pilnībā izpildīts ne tikai attiecībā pret ebrejiem, bet arī pret citiem Latgales iedzīvotājiem; poļu armijas patvaļa turpinājās: "viņu politika un taktika ne ar ko neatšķiras no Bermonta.. visi izdotie no latvju valdības dokumenti tiek apsmieti un ļaudis spīdzināti un daži likti cietumā, mantas konfiscētas..", tā poļu rīcību februāra beigās aprakstīja Latgales apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš 10. Par laimi, poļu armija drīz atstāja Latgali.

1920. gada 10.janvārī Latvijas armija, turpinot atbrīvot Latgali, ieņēma Varakļānus. Šīs pilsētiņas, kuras vairākums bija ebreji, iedzīvotāja Frīda Mihelsone 1970. gados Izraēlā un ASV publicēja savas atmiņas, kurās dažas rindas veltīja arī 1920.gada notikumiem (tiesa, viņa pieļāva nelielu kļūdu, rakstot, ka Varakļāni atbrīvoti jau 1919.gadā); tās bija ļoti drūmas rindas: Latvijas armijas zaldāti sarīkojuši Varakļānos slaktiņu. Ebreji tikuši nogalināti, sievietes - izvarotas, mājas - izlaupītas11. Frīda Mihelsone bija dzimusi 1907. gadā, tātad - gandrīz trīspadsmit gadus veca notikumu laikā; varētu pieņemt, ka viņa labi atcerējās notikušo, taču piekrist - vismaz, pilnībā - viņas rakstītajam ir ļoti grūti. Tas, ka varēja notikt laupīšanas, tam var noticēt - kā redzēsim turpmāk, tas notika arī citur; taču slepkavības un izvarošanas ir maz ticamas. Par tām nav atrodamas ziņas nedz tā laika presē, nedz armijas vadības dokumentos; grūti noticēt, ka šādi smagi kriminālnoziegumi tiktu noslēpti, ja par incidentiem Daugavpilī, kuros nebija runa nedz par slepkavībām, nedz izvarošanām, bija informēti pat Tautas Padomes locekļi. Vēl jo vairāk, ja mēs zinām, kāda bija reakcija uz notikumiem Kārsavā tuvā nākotnē.

Ja pārestības pret ebrejiem un citiem Daugavpils un tās apkaimes iedzīvotājiem īstenoja poļu armija, tad incidents citā Latgales daļā - Kārsavā - bija tikai Latvijas armijas darbības rezultāts. Kārsava tika ieņemta 16.janvārī, pēc sīvām ielu kaujām: pilsētiņu aizstāvēja 90 cilvēku liela komunistu vienība12. Kauju gaitā tika nogalināti divi Kārsavas ebreji: Mozus Udems un Arons Aleksandrovičs. Viņu nogalināšana ieguva plašāku skanējumu: Kārsavas ebreji griezās ne tikai pie Latvijas Tautas Padomes locekļa rabīna M. Dubina, bet pat pie britu un franču militārajiem pārstāvjiem Latvijā S. Tallenta un E. Diparkē, kuri tieši tobrīd uzturējās Latgales frontē. Ulmaņa valdībai tas bija ļoti nepatīkami: starptautiski vēl neatzīta, tā noteikti vēlējās izvairīties no tādu priekšstatu rašanās, kuri jau bija plaši izplatīti par Poliju - kā par antisemītisku zemi, kur armija ir veikusi daudzas un brutālas pārestības pret ebrejiem; nekavējoši tika ievadīta izmeklēšana. Tā konstatēja, ka minētie ebreji ir piedalījušies militārā darbībā komunistu pusē un viņu bojāeja bija kara darbības un nejaušības sekas, ne Latvijas armijas tīša antisemītisma dēļ. Taču izmeklēšana konstatēja arī ko citu: Kārsavas ieņemšanas laikā ir "...notikušas laupīšanas., pa lielākai daļai ir cietušas visas ebreju bodītes.."; laupīšanas bija īstenojuši Latvijas armijas kareivji 13. Jāatzīmē - un tas kļūs redzams drīz, 1920. gada vasarā - ka zaldātu vidū bija plaši izplatīti ne tikai aizspriedumi pret ebrejiem un iedomas, ka ebreji ir zemākas šķiras pilsoņi, kuru mantu - vismaz - var aizskart un laupīt, bet pat naidīgi noskaņojumi, kuri rezultēsies ja ne gluži grautiņos, tad rupjā huligānismā - noteikti. Tas arī bija apliecinājums tam, cik vēl tālu no realitātes bija politiskie lozungi par "Latvijas tautu". Tomēr, neapsteidzot laiku, jāatzīmē, ka incidenti 1920.gada janvārī bija samērā ierobežoti un nopietni neiespaidoja latviešu - ebreju attiecības. Pārskatot jau tobrīd lielo dienas laikrakstu "Segodnja " - tas veltīja vislielāko uzmanību ebreju dzīvei Latvijā un citās valstīs - var konstatēt, ka galvenā uzmanība un neviltots prieks tika veltīts Latgales atbrīvošanai no komunistiem, ebreju sabiedriskās dzīves atdzimšanai (janvāra beigās Krustpilī tika atklāts J.L. Pereca klubs), bet satraukumu izraisīja notikumi nevis Latvijā, bet komunistiskajā Krievijā: "..no Krievijas pienāk ļoti drūmas ziņas par ebreju masveida slaktiņiem.." 14 Tagad, kad visa Latvija bija brīva, pirmo reizi ebreju kopienas vēsturē radās "Latvijas ebreji" - bijušo dažādo teritoriju, dažādo guberņu, un senāk, pat dažādo valstu - kurām piederēja Latvijas daļas līdz pat 18. gadsimta beigām - ļoti dažādie ebreji, kuri nekļuva mazāk dažādi, pirmo reizi apdzīvojot pilnīgi jaunu politisku telpu - neatkarīgu Latviju.

1920. gada pavasarī Latvijas politiskajā dzīvē dominēja priekšvēlēšanu cīņa Satversmes Sapulces vēlēšanās; lai arī cīņa bija asa un pat dramatiska - diez vai pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās tā varēja būt citāda - nekādi antisemītiski incidenti nenotika. Ebreji sagaidīja sapulces vēlēšanas politiski un kulturāli sašķelti, kā neviena cita minoritāte Latvijā. Piecas ebreju partijas un grupas ieguva pārstāvniecību parlamentā, tāpat kā vācbaltieši, kurus arī pārstāvēja piecas sīkas partijas. Tomēr, pretēji vāciešiem, kuri sašķeltību lielā mērā pārvarēja jau 1922.gadā, pirmajās Saeimas vēlēšanās, ebreji to nepārvarēs nekad; neviena cita minoritāte nebija tik lingvistiski sadalījusies, ietverot sevī jidišā, krievu valodā, ivritā un vācu valodā runājošos ebrejus. Nevienas citas minoritātes dzīvē nebija tik daudz problēmu; lielākās bija vismaz trīs: ebreju attiecības ar jauno Latvijas valsti; ebreju attiecības ar neebreju (gojim) sabiedrību; asās domstarpības pašu ebreju vidū 15. Tomēr, neskatoties uz lielo iekšējo pretrunīgumu, Latvijas ebrejiem izdevās panākt - pateicoties savai aktivitātei - ievērojamu politisku rezultātu, kuru nesasniegs neviena cita ebreju kopiena Austrumeiropā: ebreju pārstāvniecība Latvijas parlamentā, gandrīz visus demokrātijas gadus, bija atbilstoša ebreju minoritātes skaitam valstī.

Aprīlī ievēlētā Latvijas Satversmes Sapulce, kura sanāca uz pirmo sēdi 1920. gada 1.maijā, 27.maijā pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsti", tajā vēlreiz atkārtojot jau 1918. gada 18.novembrī pasludināto cildeno politiskās nācijas lozungu - "Latvija-Latvijas Tautas valsts", kas to nepadarīja daudz reālistiskāku arī šoreiz: galu galā lozungs balstījās iedomā, ka latviešu bezzemnieks, kurš vēl tikko bija atbalstījis Stučku, un vācu muižnieks, kuru gaidīja ļoti radikāla un ne gluži tiesiska agrārā reforma, veidos vienotu tautu. Jau maijā šo toleranto "Latvijas Tautas" lozungu sāka apšaubīt un pat noraidīt tobrīd vēl ideoloģiski ietekmīgais laikraksts "Latvijas Sargs", kurš Artura Krodera vadībā 1919.gadā bija veicis lielu patriotisku darbu, stiprinot ticību neatkarīgajai Latvijai. Tagad tas jau sāka kļūt pārāk nacionālistisks, vēršot kritiku, sākotnēji, pret Rīgas politiski korekto galvu Andreju Frīdenbergu, apsūdzot viņu pārāk lielā labvēlībā pret minoritātēm. Tomēr kopumā Latvijas politiķi 1920. gada maija beigās bija pilnīgi mierīgi, negaidot nekādus antisemītiskus incidentus, un pat lepni, ka Latvijai ir izdevies izvairīties no citu Austrumu un Centrāleiropas valstu - ar lielu ebreju daudzumu — likteņa, kur gandrīz visās valstīs bija notikuši lielāki vai mazāki grautiņi. Tas, kas sākās 1. jūnijā Rīgā, nāca kā pērkona spēriens no gaišām debesīm.

1. jūnija vakarā, pēc deviņiem, piedzērušies zaldāti un cilvēki, ģērbušies zaldātu formās, sāka kaustīt ebrejus Vērmaņparkā - ebreji bija "atļāvušies" siltajā vasaras vakarā sēdēt uz soliņiem parkā, kurus gribēja aizņemt dauzoņas; īsā laikā no sīka incidenta huligānu pūļa rīcība pārrauga diezgan liela mēroga nekārtībās. Zaldāti sāka bezmērķīgu šaudīšanos, pēc tam viņi ielauzās tuvējos kinoteātros "Astorija" un "Maska", kur piekāva ne tikai ebrejus; tālāk dauzoņu ceļš veda uz kafejnīcu "Café de Paris", uz koncertparku "Viktorija" Aleksandra ielā un, beidzot, "..ar sevišķu patiku, urā kliegdami, grāvēji šturmēja Bastejkalnu. Lielākais vairums piekauto bija viegla rakstura, bet netrūkst arī smagu piekaušanu un pat aplaupīšanu.." 16 Lai savaldītu pūli, varas iestādes pielietoja ne tika policiju, bet arī armijas vienības; uz Rīgas ielām parādījās pat bruņumašīnas; ap diviem naktī dauzoņu pūlis izklīda. 2.jūnijā stāvoklis Rīgā bija jau daudz mierīgāks, taču vakarā nekārtības atjaunojās, lai arī - daudz mazākā apjomā; viens ebrejs tika piekauts. Vēl vairākas dienas Rīgas ebreji bija uztraukti, dažu veikalu un kinoteātru īpašnieki baidījās tos atvērt 17. Iekšlietu ministra Arveda Berga rīcība, atjaunot kārtību Rīgā, bija stingra un noteikta: ".šādas nebūšanas un nekārtības, kuras atgādina Krievijas cariskā režīma vistumšākās puses, brīvā Latvijā nav ciešamas.." 18. Nekārtību laikā neviens cilvēks, par laimi, nebija gājis bojā un pat ļoti vērīgais laikraksts "Segodnja" atturējās no nekārtību apzīmēšanas par ebreju grautiņu, raksturojot tos kā rupju huligānismu, ar laupīšanas iezīmēm (jāatzīmē, ka līdz pat mūsdienām literatūrā var sastapt diezgan vaļīgu vārda "pogroms" lietošanu un kaut cik vienots priekšstats par to, kādi notikumi patiešām var tikt apzīmēti par grautiņu, nepastāv)19. Lai arī vairāki aizturētie dauzoņas atzinās, ka viņi ir tikuši kūdīti uz nemieriem, kas tieši ir bijuši kūdītāji, nekad netika atklāts.

Uztraukums vēl nebija norimis, kad huligāniski nemieri, ar vēl izteiktāku laupīšanas, bet arī nenoliedzamu antisemītisku raksturu, aptvēra Rēzekni un Daugavpili. 6.jūnijā ap četriem dienā pūlis sāka laupīt veikalus un piekaut ebrejus Rēzeknē; policija atklāja revolvera uguni un uz laiku dauzoņas izklīdināja. Ap pusastoņiem vakarā viņi salasījās no jauna, tagad jau skaidri skanēja saucieni "sitiet žīdus"; vairāk kā trīsdesmit ebrejiem piederošu veikalu un dzīvokļu tika izlaupīti un kārtību izdevās atjaunot tikai ar armijas palīdzību, atklājot brīdinošu uguni no ložmetēja. Tika apcietināti 16 aktīvākie dauzoņas, no kuriem tikai viens izrādījās latvietis; pārējie bija vietējie krievi20. Šajā pašā dienā, 6.jūnijā, 40 cilvēku liels pūlis sāka laupīt ebreju bodītes un veikalus arī Daugavpilī un tāpat kā Rēzeknē laupītāju absolūtais vairākums bija nelatvieši. Nākamajā dienā, 7 jūnijā, jau naktij iestājoties, 60 cilvēku liels bars atsāka laupīšanu Daugavpilī, izlaupot sešus ebrejiem piederošus veikalus. Tāpat kā Rīgā un Rēzeknē, Latvijas kārtības iestāžu rīcība bija stingra un noteikta. 11. jūnijā Satversmes Sapulcē Arvēds Bergs paziņoja, ka minētie notikumi "..apkauno Latviju un netiks ciesti.."21. Lai arī dauzoņas Latgalē tika savaldīti ar armijas palīdzību, tomēr pati armija - vismaz tās daļa - kļuva arvien nevaldāmāka. 1920. gada 8.augustā Latgales apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš lūdza Bergu darīt visu, kas viņa spēkos, lai karaspēks ātrāk atstātu Latgali, kur karadarbība jau sen bija beigusies; par stāvokli Daugavpilī Bērziņš rakstīja: "..nepaiet dienas, kad kareivji pilsētā neizdarītu ebreju piekaušanu un atklātu laupīšanu.."; raksturojot stāvokli Ventspils kājnieku pulkā, viņš uzsvēra: "..man šķiet, ka no ebreju pēršanas un laupīšanas līdz vispārējai laupīšanai un galīgai disciplīnas zaudēšanai pulkā ir tikai viens solis.."22. Bērziņa rakstītais ir viela nopietnām pārdomām: ebreju nogalināšana, atkal par laimi, notikusi nebija, taču tā jau bija nejaušība, ja piekaušana un laupīšanas bija ikdienas parādība un varēja pārvērsties arī traģēdijā. Zaldāti no Ventspils pulka bija ieradušies Latgalē, kur, visticamāk, nekad agrāk neviens no viņiem nebija bijis; lai arī Daugavpils bija ļoti smagi cietusi kara un juku laikos kā neviena cita pilsēta un ebreju skaits tajā, salīdzinot ar 1913.gadu, bija samazinājies absolūtajos skaitļos piecas reizes, ebreju īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū 1920.gadā tomēr bija augsts - 40 % 23. Viņi arī bija "Latvijas Tauta", bet pieņemt, saprast to bija grūti ne tikai nevaldāmajiem zaldātiem.1920. gada 11.augustā parakstītais miers ar padomju Krieviju pavēra ceļu armijas izvākšanai no Latgales un laupīšanu galam; nesalīdzināmi grūtāk, nekā izvest armiju, bija īstenot deklarēto principu: "Latvija - Latvijas tautas valsts".

1.-2. jūnija notikumi Rīgā ievadīja pirmo nopietno diskusiju Latvijas presē par latviešu - ebreju attiecībām jaunajā, neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijā. Rakstnieks Jānis Grīns "Latvijas Kareivī" rakstīja, ka vēl pirms dažām dienām Latvija pamatoti lepojās ar to, ka valstī nav notikušas pārestības pret ebrejiem; tagad "..mēs šo lepnuma tiesību zaudējām". Grīns uzskatīja, ka notikušajam bija sekojoši cēloņi. Pirmkārt, pa kara un bēgļu laiku latvieši ir vairāk saskārušies un ietekmējušies no krievu antisemītisma; otrkārt, juku laiki 1918.gada beigās - 1919. gadā ir veicinājuši sabiedrības morāles pagrimumu; treškārt, ebreji paši ir veicinājuši negatīvu noskaņojumu strauju pieaugumu pret sevi divu cēloņu dēļ: viņi ir pārāk aizrāvušies ar spekulāciju un plaši izvairās no dienesta Latvijas armijā ("..šīs divas parādības ebrejos ir pieckārt vairāk izplatītas nekā citās Latvijas tautībās.."); ceturtkārt, liels skaits ebreju nezina latviešu valodu, bet latviešus aizskarot krievu valodas lietošana apstākļos, kad vēl pat nav parakstīts miers ar agresoru - padomju Krieviju; "..runājiet tad labāk baltkrieviski, ja žargonā (jidišā - A.S.) nevēlaties. Krievisko mēs tikai paciešam."24. Tātad, atcerēsimies: ebreju spekulācija, izvairīšanās no dienesta armijā, latviešu valodas nezināšana; nedaudz vēlāk es komentēšu šo viedokli, kurš bija ļoti plaši izplatīts (klusinātā veidā tas sajūtams pat 3.jūnijā publicētajā Arveda Berga "Paskaidrojumā" par notikumiem 1.-2.jūnijā).

Aplūkosim citu laikrakstu un politisko spēku viedokli. "Sociāldemokrāts", uzskatot, ka notikušā dziļākais cēlonis ir gara tumsonība, "..kura vēl plaši mājo.." sabiedrībā, tomēr uzsvēra arī sekojošo: "..gribētu likt pie sirds ebreju sabiedrībai iznīdēt tās kaitīgās un izaicinošās tendences un parādības, kuras ir diemžēl nākušas no viņas vidus, no dažām aprindām, kuras nekādi negrib rēķināties ar mūsu tautas centieniem dēļ patstāvības un demokrātijas.."25. Pārmetumi ebrejiem bija tie paši, īpaši uzsverot spekulāciju un latviešu valodas nezināšanu. Tātad - spekulācija; te vietā četras piezīmes. Pirmkārt, spekulācija, melnais tirgus un citas nebūšanas Latvijā 1920.gadā bija saimnieciskā sabrukuma, ne ebreju "sazvērestības" rezultāts; 1913.gadā Latvijā ebreju skaits vismaz divarpus reizes lielāks nekā 1920.gadā, taču "ebrejs - spekulants" nekādus nemierus neradīja, jo tas bija lielā saimnieciskā uzplaukuma gads (pēdējais, pirms cariskā Krievija iegāzīsies bezdibenī). Divdesmito gadu sākumā, jau dažus gadus pēc 1920.gada, saimniecībai atdzimstot, izzudīs melnais tirgus, radikāli samazināsies spekulācija un ebreji netiks pielīdzināti spekulantiem, lai arī antisemīti tūlīt atradīs viņos citas "vainas". Otrkārt, spekulācija ir diezgan neskaidrs jēdziens un ne tikai tobrīd ietvēra sevī arī kļūdainus priekšstatus, aizspriedumus, skaudību pret sekmīgu saimniecisku darbību, kura bija pilnīgi legāla un ļāva veiklākajiem un pārgalvīgākajiem nopelnīt ātri un daudz. Treškārt, jau 1919.gada beigās - 1920. gada sākumā Ulmaņa pagaidu valdības centās iejaukties saimniecībā dzīvē, vairot valsts īpašumus, samazināt minoritāšu lomu ekonomikā, piesedzoties ar nepieciešamību apkarot spekulāciju; "..pagaidu valdības locekļi uz privāto uzņēmēju skatījās kā uz spekulantu. Uzņēmējus turēja aizdomās par visiem grēkiem..", nedaudz vēlāk rakstīja pazīstamais ebreju ekonomists dr.V.Zīvs26. Ceturtkārt, pasaules kara seku rezultātā Latvijas ebreju sociālajā struktūrā bija notikušas ļoti nelabvēlīgas izmaiņas, kuras burtiski spieda daudzus nodarboties ar sīktirdzniecību, varbūt - pat ar spekulācijas piedevu, ar dažādiem citiem gadījuma darbiem, radot priekšstatus - veco aizspriedumu pret ebrejiem, kuri nodarbojas ar "viegliem" arodiem, īpaši tirdzniecību, stiprā iespaidā - par ebreju "parazītiskumu"; pat nākamajā, 1921.gadā, kad Latvijā jau sākās ekonomikas atdzimšana, 58, 68 % no Rīgas ebrejiem sevi apzīmēja par personām "bez noteiktas nodarbošanās"27. Vēl būtiskāk atzīmēt, ka jau trīs gadus vēlāk, 1924. gadā, kad Latvijā saimnieciskā rosība jau bija pilnās burās, tai līdzi bija mainījusies arī ebreju sociālā struktūra, pilnīgi noraidot priekšstatus par viņiem kā nelabojamiem spekulantiem: šajā gadā ebrejiem jau piederēja 1650 uzņēmumi tirdzniecībā un rūpniecībā, kuri ar savu darbību spēcīgi veicināja Latvijas ekonomikas ļoti straujo atdzimšanu.

Cits pārmetums ebrejiem, kā jau rakstīju, bija par viņu izvairīšanos no kara dienesta; arī šo pārmetumu nevar pieņemt, vismaz - pilnībā. Izvairīšanās no dienesta Latvijā patiešām bija samērā plaši izplatīta: 1920. gada februārī Apsardzības ministrija atzīmēja, ka izvairīšanās "..rada nemieru citos karavīros un nes dezorganizāciju armijas uzbūvē.."28, taču ministrija neatzīmēja ebreju īpašu noslieci uz izvairīšanos vai dezertēšanu. Man ir pamats secināt, ka pārmetumi ebrejiem par spekulāciju un nevēlēšanos dienēt armijā bija ļoti stipri pārspīlēti. Citādi bija ar latviešu valodas zināšanām; patiešām, liels skaits ebreju, īpaši Latgalē, latviešu valodu nepārzināja. Tas nebija nekas dīvains, ņemot vērā Latvijas ilgstošo atrašanos Krievijas sastāvā, daudzu ebreju noslēgto dzīvi, bet citu orientēšanos uz valdošajām vācu vai krievu valodām; pēc Pirmā pasaules kara ievērojams ebreju skaits no Latgales ieplūda Rīgā, vēl vairāk vairojot latviski nerunājošo ebreju skaitu. Taču prasība pēc latviešu valodas tūlītējas pārzināšanas jau 1920.gadā bija pāragra un nekādi nevarēja attaisnot fiziskus uzbrukumus cilvēkiem (lieki teikt, ka šis "arguments" pilnīgi nedarbojās Rēzeknē un Daugavpilī 6.-7. jūnija nemieru laikā, kur uzbrucēji bija, galvenokārt, krievi; cita lieta ir tā, ka daudzi ebreji, atkal - īpaši Latgalē, neapgūs latviešu valodu pat pēc desmit gadiem, nostiprinot savstarpējo atsvešināšanos: 1930.gadā Daugavpilī joprojām tikai 18 % ebreju pārvaldīja latviešu valodu).

Vienīgais, kurš 1920. gada jūnijā nemeklēja nekādas ebreju vainas un nemieru cēloņus redzēja citur, bija jau minētais Rīgas galva Andrejs Frīdenbergs: viņš uzsvēra, ka politiskās nācijas un "Latvijas - Latvijas Tautas valsts" lozunga vietā jau sāk parādīties agresīvs lozungs "Latvija - latviešiem", ar radikāla antisemītisma pieskaņu 29. Liekas, ka pirmais šo lozungu izvirzīja Ernests Blanks. Abi viņi - Blanks un Frīdenbergs - bija dedzīgi latviešu patrioti, abu loma Latvijas vēsturē - Blankam kā ievērojamam publicistam "Dzimtenes Atbalsī ", Frīdenbergam kā aktīvam kultūras darbiniekam, Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas aktīvistam un vienam no pirmajiem latviešu diplomātiem - bija liela. Taču, ja Frīdenberga patriotisms vienmēr palika 1918.gada 18.novembra cēlās tolerances ietvaros, tad Blanka patriotisms jau 1920. gadā ieguva šovinistisku nokrāsu. 4.jūnijā viņš rakstīja, ka ebreji jau ir sagrābuši Latvijas valsti un "..izdzen visus latviešu tirgotājus un uzņēmējus no viņu veciem veikaliem..". Šāds sociāls antisemītisms Latvijā nebija nekas jauns, taču Blanks spēra soli tālāk: ebreji tika apzīmogoti par Latvijas iekšējiem ienaidniekiem - ārdītājiem, ar kuriem nekādas kopdarbības nevar būt; "..mēs valsti ceļam, bet Jūs to postāt.. Jūs sēžat mums uz pleciem un mēs nesam.."30. Blanks nebija vientuļš; dažas dienas vēlāk oficiālajā Latvijas armijas laikrakstā kāds K. Krūmiņš turpināja: "..no cīņas pret ebrejiem ar kulturāliem paņēmieniem mēs tomēr neatsakāmies un nekad neatsacīsimies. Šī cīņa izvērtīsies pilnīgā boikotā pret ebreju kapitāliem, precēm, mājām un t.t. un t.tl. Lai ebreju veikalu durvis paliek nevirinātas.."; autors aicināja nepielaist ebrejus pie tirgošanās ar liniem, ādām un kokiem31. Lielā mērā tas bija šovinistiskā un rasistiskā "Latvju Nacionālā Kluba" idejiskais sākums, divus gadus pirms tā organizatoriskas dzimšanas. Ļoti svarīgi atzīmēt, ka antisemītisms, skaidri parādoties 1920. gadā, turpmākajos gados izpletās, aptvēra vai bija sastopams gandrīz visos latviešu preses izdevumos, ieskaitot vadošos valsts laikrakstus (skat. turpmāk); tā izplatība - dažādos paveidos un intensitātē - vienmēr būs plašāka nekā to organizāciju darbība un loma, kuras koncentrējās tikai vai gandrīz tikai uz radikālu un rasistisku antisemītismu un bija pilnīgi slimīgi apsēstas ar "ebreju jautājumu".

 

1920. gada vasarā ebreji sāka aktīvu darbību par labu minoritātes autonomijas pilnīgam un tiesiskam noformējumam. 19. jūnijā Satversmes Sapulcē ebreju deputāts no cionistiskās partijas "Ceire Cion" J.Hellmanis ierosināja topošajā Latvijas Konstitūcijā - Satversmē ietvert īpašu nodaļu : "Mazākuma tautību sevišķas tiesības."32. Šī nodaļa bija iecerēta līdzīga tai, kas jau bija Igaunijas konstitūcijā un tā paredzētu nevis nacionāli - kulturālu autonomiju, bet tādu autonomiju, kāda praktiski bija tikko sākusi veidoties Igaunijā: minoritātes vēlētu savas publiski - tiesiskas institūcijas (savu "parlamentu", savu "valdību"), kuras pilnīgi pārzinātu minoritāšu izglītības, kultūras un citas dzīves jomas. Ja Igaunijā paies pieci gadi, kamēr 1925. - 26.gados ebreji un vācbaltieši izveidos savas publiski - tiesiskās institūcijas, tad Latvijā arī paies pieci gadi, līdz minoritātes būs spiestas atzīt savu nespēju panākt Latvijas apstākļos Igaunijas modeļa īstenošanu. Tajā pašā laikā, jau kopš 1920. gada, strauji un netraucēti attīstījās visdažādāko un daudzveidīgu minoritāšu politisko, kultūras, reliģisko iestāžu tīkls, faktiski nodrošinot kulturālu autonomiju, lai arī - bez tiesībām uz publiski - tiesisku institūciju 33.

Atsauces:

1 Dr. F. Mendera atmiņas par 1918.gada 17.novembra apspriedi. - LVVA, 3949.f., l.apr., 7.1., 6.lapa.

2 Turpat, 7. - 8.lapas.

3 L. Dribins. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā, 82. lpp.

4 Latvijas Tautas Padome, 18.lpp; A.Kalnciema. Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas parlamentārais risinājums Latvijas republikā. - LVIŽ, 1992, nr.3, 118.lpp.

5 J. Goldmanis. Minority Deputies in the Saeima ( Parlament) of the Republic of Latvia (1922 - 1934) - Humanities and Social Sciences. Latvia, 1994, 2/3, p.47.

6 D. Levin.Baltie Jews Under The Soviets, p.380.

7 LVVA, 3234.f, 18.apr., 95.1, 5.lapa.

8  "Segodnja", 1920, 10.janv.

9 LVVA, 5486.f, l.apr, 723.1, 4.lapa.

10  Turpat, 1307.f, l.apr, 650.1, 116.lapa.

11 Frida Michelson. I survived Rumbuli. — Holocaust Librarv, New York, 1979, p.31; par F. Mihelsoni skat. -"Maariv" ("Vakars"), laikraksts Jeruzalemē, 1979, 9.febr.

12 V. Bērziņš. Latgales atbrīvošana 1920.gada janvārī. - LVIŽ, 2000, nr.4, 122.lpp.

13 LVVA, 3235.f, 1/2 apr., 895.1., 60.- 68.lapas.

14 "Neļzja molčatj"( "Nedrīkst klusēt") -"Segodnja", 1920, 29.janv.

15 Dāvid Kirby. The Baltie World 1772 - 1993. Europe's Northen Peripherv in an Age of Change. - Longman, London and New York, 1995, p.290; D. Levin. Some Basic Facts on Latvian Jewry - Before, During and After World War II. -Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 2.sēj, 134.lpp.

16  "Sociāldemokrāts", 1920, 4.jūn; "Jaunākās Ziņas", 1920. 3.jūn.

17  "Segodnja", 1920, 4.jūn.

18  "Paskaidrojums". - "Latvijas Kareivis", 1920, 3.jūn.

19 "Segodnja", 1920, 4.jūn, 1.lpp; vēsturnieks R.Treijs 1920. gada incidentus raksturoja kā grautiņus, tiesa - sīkāk neizskaidrojot šāda raksturojuma motivāciju. - R. Treijs. Vai Latvijas valstī bija antisemītisms. - "Lauku Avīze", 1999, l jūl; tiesa, skaidri pateikt, kas ir un kas nav pogroms, ir grūti. Enciklopēdiskā izdevumā par pogromu tiek dēvēti jebkuri uzbrukumi ebrejiem, ar mērķi nogalināt, aplaupīt, iznīcināt mantu, nodedzināt īpašumu. - Kratkaja evreiskaja enciklopēdija, t. 6. - Jerusalim, 1992, s.562; citos darbos var atrast daudz šaurāku pogroma definīciju: pogroms esot tas pats, kas Šoā (ebreju valodā tas apzīmē totālu iznīcināšanu, kas Eiropā un ASV vairāk pazīstama kā Holokausts) vai ebreju daļēja iznīcināšana. Skat. - Jean - Pierre Faye, Anne - Marie de Vilaine. La Deraison Antisemie Et Son Langage. - Paris, 1993, p.132. Šādu izskaidrojumu, savukārt, var vērtēt kā pārāk šauru, striktu; jāšaubās, vai pogromi Krievijā 1880. gados - pēc kuriem šis vārds ieguva starptautisku izplatību — var tikt salīdzināti ar totālo katastrofu - Šoā, kuru radīja nacistiskās Vācijas mērķtiecīgā politika.

20 "Valdības vēstnesis", 1920, 11.jūn; "Sociāldemokrāts", 1920, 12.jūn.

21  "Valdības paziņojums". - "Valdības Vēstnesis", 1920, 12.jūn.

22  LVVA, 3235.f, 1/2.apr., 895.1., 105.-106.1apas.

23 B. Volkovič. Evreiskije organizaciji v Daugavpilse. - Daugavpils, 1998, s.8.

24 J. Grīns. "Par pēdējo dienu ielas notikumiem." - "Latvijas Kareivis", 1920, 5.jūn.

25  "Provokācija vai huligānisms". — "Sociāldemokrāts", 1920, 5.jūn.

26 V. Zīvs. "Monopoli mūsu tautas saimniecībā". - "Ekonomists", 1925, nr.24, 1183.lpp.

27 M. Šac - Aņin. Evreji v Latviji. - Maks Šac - Aņin. Žižnj, nasledije, sudjba. - Riga, 1998, s. 107-108.

28 LVVA, 1468.f., l.apr., 133.1., 203.lapa.

29 A. Frīdenbergs. "Politiskā nācija un nacionālisti". - "Jaunākās Ziņas", 1920, 5.jūn.

30 E. Blanks. "Stingra politika". - "Latvijas Sargs", 1920, 4.jūn.

31 K. Krūmiņš. "Vēlreiz par notikumiem I.un2.jūnijā." - "Latvijas Kareivis", 1920, 10.jūn.

32 J. Goldmanis. Minoritāšu kultūras autonomijas jautājumi Latvijas Republikas Satversmes Sapulcē un 1.-4.Saeimā (1920. - 1934.) - Integrācija un Etnopolitika, 494.lpp.

33 Ļoti strauji attīstījās ebreju izglītības iestāžu tīkls. - skat.sīkāk. Z. Jakub. "Prosveščenije Evreejev Daugavpilsa." (rakstā atrodamas plašas ziņas par ebreju izglītību ne tikai Daugavpilī, bet visā Latvijā). - Evreji v Daugavpilse, kniga vtoraja, s.l16.-140.; par minoritāšu organizāciju tīklu, kurš nodrošināja kulturālo autonomiju, skat. - L. Dribins. Etnisko minoritāšu līdzdalība sabiedrības integrācijā. - Integrācija un etnopolitika, 435.lpp.